Verse 1
कृषिर्भवाचकः शब्दो नश्च निर्वृतिवाचकः । तयोरैक्यं परं ब्रह्म कृष्ण इत्यभिधीयते ॥ सच्चिदानन्दरूपाय कृष्णायाक्लिष्टकर्मणे। नमो वेदान्तवेद्याय गुरवे बुद्धिसाक्षिणे॥
kṛṣirbhavācakaḥ śabdo naśca nirvṛtivācakaḥ । tayoraikyaṃ paraṃ brahma kṛṣṇa ityabhidhīyate ॥ saccidānandarūpāya kṛṣṇāyākliṣṭakarmaṇe। namo vedāntavedyāya gurave buddhisākṣiṇe॥
Verse 2
मुनयो ह वै ब्राह्मणमूचुः । कः परमो देवः । कुतो मृत्युर्बिभेति । कस्य विज्ञानेनाखिलं विज्ञातं भवति। केनेदं विश्वं संसरतीति ॥
munayo ha vai brāhmaṇamūcuḥ । kaḥ paramo devaḥ । kuto mṛtyurbibheti । kasya vijñānenākhilaṃ vijñātaṃ bhavati। kenedaṃ viśvaṃ saṃsaratīti ॥
Verse 3
तदु होवाच ब्राह्मणः । कृष्णो वै परमं दैवतम्। गोविन्दान्मृत्युर्बिभेति । गोपीजनवल्लभ-ज्ञानेनैतद्विज्ञातं भवति । स्वाहेदं विश्वं संसरतीति ॥
tadu hovāca brāhmaṇaḥ । kṛṣṇo vai paramaṃ daivatam। govindānmṛtyurbibheti । gopījanavallabha-jñānenaitadvijñātaṃ bhavati । svāhedaṃ viśvaṃ saṃsaratīti ॥
Verse 4
तद् होचुः । कः कृष्णः । गोविन्दश्च कोऽसाविति। गोपीजनवल्लभश्च कः । का स्वाहेति ॥
tad hocuḥ । kaḥ kṛṣṇaḥ । govindaśca ko'sāviti। gopījanavallabhaśca kaḥ । kā svāheti ॥
Verse 5
तानुवाच ब्राह्मणः । पापकर्षणो गोभूमिवेदविदितो गोपीजनविद्याकलापीप्रेरकः । तन्माया चेति सकलं परं ब्रह्मैव तत्। यो ध्यायति रसति भजति सोऽमृतो भवतीति ॥
tānuvāca brāhmaṇaḥ । pāpakarṣaṇo gobhūmivedavidito gopījanavidyākalāpīprerakaḥ । tanmāyā ceti sakalaṃ paraṃ brahmaiva tat। yo dhyāyati rasati bhajati so'mṛto bhavatīti ॥
Verse 6
ते होचुः किं तद्रूपं कि रसनं किमाहो तद्भजनं तत्सर्वं विविदिषतामाख्याहीति ॥
te hocuḥ kiṃ tadrūpaṃ ki rasanaṃ kimāho tadbhajanaṃ tatsarvaṃ vividiṣatāmākhyāhīti ॥
Verse 7
तदु होवाच हैरण्यो गोपवेषमभ्राभं तरुणं कल्पद्रुमाश्रितम् ॥
tadu hovāca hairaṇyo gopaveṣamabhrābhaṃ taruṇaṃ kalpadrumāśritam ॥
Verse 8
तदिह श्लोका भवन्ति–सत्पुण्डरीकनयनं मेघाभं वैद्युताम्बरम्। द्विभुजं ज्ञानमुद्राढयं वनमालिनमीश्वरम् ॥
tadiha ślokā bhavanti–satpuṇḍarīkanayanaṃ meghābhaṃ vaidyutāmbaram। dvibhujaṃ jñānamudrāḍhayaṃ vanamālinamīśvaram ॥
Verse 9
गोपगोपाङ्गनावीतं सुरद्रुमतलाश्रितम्। दिव्यालंकरणोपेतं रत्नपङ्कजमध्यगम्॥
gopagopāṅganāvītaṃ suradrumatalāśritam। divyālaṃkaraṇopetaṃ ratnapaṅkajamadhyagam॥
Verse 10
कालिन्दीजलकल्लोलसङ्गिमारुतसेवितम्। चिन्तयंशचेतसा कृष्णं मुक्तो भवति संसृतेः ॥
kālindījalakallolasaṅgimārutasevitam। cintayaṃśacetasā kṛṣṇaṃ mukto bhavati saṃsṛteḥ ॥
Verse 11
तस्य पुना रसनमिति जलभूमीन्दुसंपातः कामादिकृष्णायेत्येकं पदम्। गोविन्दायेति द्वितीयम्। गोपीजनेति तृतीयम्। वल्लभायेति तुरीयम्। स्वाहेति पञ्चममिति ॥
tasya punā rasanamiti jalabhūmīndusaṃpātaḥ kāmādikṛṣṇāyetyekaṃ padam। govindāyeti dvitīyam। gopījaneti tṛtīyam। vallabhāyeti turīyam। svāheti pañcamamiti ॥
Verse 12
पञ्चपदं जपन्पश्क्जञ्चाङ्ग द्यावाभूमिसूर्याचन्द्रमसौ साग्नी तद्रूपतया ब्रह्म संपद्यते ब्रह्म संपद्यत इति।।
pañcapadaṃ japanpaśkjañcāṅga dyāvābhūmisūryācandramasau sāgnī tadrūpatayā brahma saṃpadyate brahma saṃpadyata iti।।
Verse 13
तदेष श्लोकः- क्लीमित्येतदादावादाय कृष्णाय गोविन्दाय गोपीजनवल्लभायेति बृहन्भानव्या सकृदुच्चरेद्योऽसौ गतिस्तस्यास्ति मङ्क्षु नान्या गतिः स्यादिति ॥
tadeṣa ślokaḥ- klīmityetadādāvādāya kṛṣṇāya govindāya gopījanavallabhāyeti bṛhanbhānavyā sakṛduccaredyo'sau gatistasyāsti maṅkṣu nānyā gatiḥ syāditi ॥
Verse 14
भक्तिरस्य भजनम्। तदिहामुत्रोपाधिनैराश्येनामुष्मिन्मनः कल्पनम् । एतदेव च नैष्कर्म्यम्॥
bhaktirasya bhajanam। tadihāmutropādhinairāśyenāmuṣminmanaḥ kalpanam । etadeva ca naiṣkarmyam॥
Verse 15
कृष्णं तं विप्रा बहुधा यजन्ति गोविन्दं सन्तं बहुधाऽऽराधयन्ति। गोपीजनवल्लभो भुवनानि दधे स्वाहाश्रितो जगदैजत्सुरेताः ॥
kṛṣṇaṃ taṃ viprā bahudhā yajanti govindaṃ santaṃ bahudhā''rādhayanti। gopījanavallabho bhuvanāni dadhe svāhāśrito jagadaijatsuretāḥ ॥
Verse 16
वायुर्यथैको भुवनं प्रविष्टो जन्येजन्ये पञ्चरूपो बभूव। कृष्णस्तथैकोऽपि जगद्धितार्थं शब्देनासौ पञ्चपदो विभातीति ॥
vāyuryathaiko bhuvanaṃ praviṣṭo janyejanye pañcarūpo babhūva। kṛṣṇastathaiko'pi jagaddhitārthaṃ śabdenāsau pañcapado vibhātīti ॥
Verse 17
ते होचुरुपासनमेतस्य परमात्मनो गोविन्दस्याखिलाधारिणो ब्रूहीति ॥
te hocurupāsanametasya paramātmano govindasyākhilādhāriṇo brūhīti ॥
Verse 18
तानुवाच यत्तस्य पीठं हैरण्यापलाशमम्बुजं तदन्तरालिकानलास्त्रयुगं तदन्तरालाद्यर्णा-खिलबीजं कृष्णाय नम इति बीजाढ्यं स ब्रह्माणमादायानङ्गगायत्रीं यथावद्वयालिख्य भूमण्डलं शूलवेष्टितं कृत्वाङ्गवासुदेवादिरुक्मिण्यादिस्वशक्तीन्द्रादिवसुदेवादिपार्थादिनिध्यावीतं यजेत्संध्यासु प्रतिपत्तिभिरुषचारैः। तेनास्याखिलं भवत्यखिलं भवतीति ॥
tānuvāca yattasya pīṭhaṃ hairaṇyāpalāśamambujaṃ tadantarālikānalāstrayugaṃ tadantarālādyarṇā-khilabījaṃ kṛṣṇāya nama iti bījāḍhyaṃ sa brahmāṇamādāyānaṅgagāyatrīṃ yathāvadvayālikhya bhūmaṇḍalaṃ śūlaveṣṭitaṃ kṛtvāṅgavāsudevādirukmiṇyādisvaśaktīndrādivasudevādipārthādinidhyāvītaṃ yajetsaṃdhyāsu pratipattibhiruṣacāraiḥ। tenāsyākhilaṃ bhavatyakhilaṃ bhavatīti ॥
Verse 19
तदिह श्लोका भवन्ति–एको वशी सर्वगः कृष्ण ईड्य एकोऽपि सन्बहुधा यो विभाति। तं पीठगं येऽनुभजन्ति धीरास्तेषां सिद्धिः शाश्वती नेतरेषाम् ॥
tadiha ślokā bhavanti–eko vaśī sarvagaḥ kṛṣṇa īḍya eko'pi sanbahudhā yo vibhāti। taṃ pīṭhagaṃ ye'nubhajanti dhīrāsteṣāṃ siddhiḥ śāśvatī netareṣām ॥
Verse 20
नित्यो नित्यानां चेतनश्चेतनानामेको बहूनां यो विदधाति कामान्। तं पीठगं येऽनुभजन्ति धीरास्तेषां सुखं शाश्वतं नेतरेषाम् ॥
nityo nityānāṃ cetanaścetanānāmeko bahūnāṃ yo vidadhāti kāmān। taṃ pīṭhagaṃ ye'nubhajanti dhīrāsteṣāṃ sukhaṃ śāśvataṃ netareṣām ॥